Kāda pieredze ar laulībām baznīcā?

av2      un tiessaam , nu taa godiigi , buusiet muusdienaas reaali laimiigaaki, ja bazniicaa preceesieties ?

Vucis      Cilvēki būs laimīgāki, ja kārtīgi apsvērs precēties vai nē. Kur to darīt, tas ir katra paša ticības vai neticības jautājums.

Deisa      Tas tik tiešām ir ticības un attieksmes jautājums. Vienam laulība būs tikai formalitāte, ko draudzene dikti grib, nu labs ir, ja tik dikti viņai vajag, apprecēsies ar. Citam svēts solījums pirmkārt jau sev- ka pie tā izvēlētā cilvēka arī turēsies ar ciešām saitēm. Pašai - zaksā tikai formalitāte, tā teikt attiecību juridiska nokārtošana, kuru tikpat viegli var arī pārtraukt, bet komplektā ar solījumu Dievam, tik vieglprātīgi gan nevarētu attiekties, tas kas svēts un cienījams.

selnija_      Tas viss ir cilvēka izdomāts: gan baznīca, gan zagss. Kāpēc tieši tā, tas gan būtu nākamais jautājums un diezgan plaši runājams. Iepriekš bija trāpīgi teikts, ka savienība tiek noslēgta debesīs, un tamdēļ starpnieki /´brokeri nav vajadzīgi. Ticu tam, ka ne katram dotajā dzīvē ir lemts saņemt debesīs noslēgtu savienību.Un vēl ticu tam, ka viss kas notiek, ir paša ""nopelnu"" rezultāts.

Polus      Jā, Deisa, šis cilvēks nudien ir pelnījis cieņu, jo savā atklātībā un trāpīgumā ir tik tiešs, ka starp pakalpojumu (kuros ietilpst virkne tādu, kurus parasts mācītājs uzskata par pašsaprotamiem, pieejamiem bez maksas 24-7) aizmirsis ierakstīt, kas tad īsti ir viņa ticības pamats. Vienīgā atsauce uz bībeli ir ievietota, lai attaisnotu "piemiņas notikumus" dzīvnieku kapsētās.(?!) Tas ir fundamentāls jautājums jebkuram, kurš izmanto viņa pakalpojumus. Kaut kur redzēju viņa salīdzinājumu ar Luteru. Diez vai Luters būtu iegājis vēsturē, ja startētu ar pakalpojumu sarakstu, nevis Sola Scriptura principā balstītu ticības apliecību. Kas tad ir tā "brīvība", ko piedāvā šis cilvēks? Kāds ir tās teoloģiskais pamats? Ko nozīmē "brīva kalpošana Dievam"? Vai kalpošana vispār var būt "brīva"? Vai draudzes loceklis, kura pienākums svētdienās ir sagādāt cepumu paciņu draudzes kopējam galdam, savā kalpošanā ir "nebrīvs"?

Jā, un, starp citu, tas daudziem būs atklājums, bet baznīcas ēkas tik tiešām pašas sevi neapsilda un neuztur kārtībā. Arī mācītājiem ir ģimenes, arī viņiem vajag vienā vai otrā veidā pārvietoties no punkta A uz punktu B, apģērbties, pabarot sevi un ģimeni. Jā, tam visam ir vajadzīgi līdzekļi - vai spējat tam noticēt?! Tāpēc, jā, baznīcā pastāv sistēma, kurā tiek vākti ziedojumi.

Deisa      "parasts mācītājs uzskata par pašsaprotamiem, pieejamiem bez maksas 24-7" Nu bet tas jau tikai mārketinga pamatprincips - potenciālās mērķauditorijas piesaistei. Protams, baznīca, draudze, ir krietni lielāks un apjomīgāks veidojums. Arī AS un IK atšķiras ar saviem apjomiem, vai ne? Ja "monstrs" var atļauties mārketinga pasākumus piesaistei (mērķauditorijai tas ir bezmaksas), tad "mazais" to nevar un kuļas kā nu var. Ja lielā kompānija var atļauties nolaist cenas, tad mazais uzņēmums to nevar. Un vai tad patiess ir tas, kas pēc iespējas vairāk ar citātiem bārstās? Cilvēki, kurus interesē Dievs, Bībele, paši gana labi zin citātus, tos viņiem nav jābāž sejā, lai pierādītu kopību, esmu tikpat svēts kā citi - re kā Bībeli zinu. :) Ticības lietas tiek atstātas katra paša ziņā, un tam - respect. Priekš kam liekuļot??? Vai tieši "rakstu mācītāji" nav tie, kas veicinājuši cilvēku negatīvo attieksmi pret Ticību?

Polus      Tu spried par lietām, kuras esi redzējusi attālināti vai, iespējams, reālā darbībā neesi redzējusi nekad. Pastāv arī ļoti daudz mazu draudžu, un tās funkcionē arī reģionos, kur rocība ir ļoti maza.

Nav runa par bārstīšanos ar citātiem, bet par pamatu. Valsts pamats ir ierakstīts Satversmē. Kristietības pamats ir ierakstīts bībelē. Valstiskā iekārtā leģitimitāti nosaka likums. Kristietības ietvarā darbības leģitimitāti nosaka bībelē ierakstītais likums - Sola Scriptura. Patiess nav tas, kurš zina vairāk likumu, bet tas, kurš tos ievēro. Tieši tāpēc, ja šis cilvēks kaut ko sludina, atsauce uz biblisko pamatu ievērošanu ir obligāta. Tas būtu tikai godīgi attiecībā pret tiem cilvēkiem, kuri ir pārliecināti, ka viņš darbojas kristietības likumu ietvaros.

Attiecībā uz repliku par rakstu mācītājiem, tev nudien taisnība - jau senos laikos bija cilvēki, kuri Rakstos ierakstīto pildīja fiziski, bet ne garīgi. Un Kristus tos atklāti nosodīja. Vienlaicīgi gan der saprast, ka tas nekādā veidā nenozīmē, ka Rakstus ir ļauts staipīt un interpretēt katram pa savam. Nebūt ne. Jēga ir tajā, ka Rakstos teiktajam jāiet caur sirdi, nevis caur mehānisku rituālu veikšanu (piem., upurēšanu tajos laikos un mehānisku soļošanu uz baznīcu mūsdienās). Tas arī atšķir šos "rakstu mācītājus".

Muktiana      Par šo tēmu atcerējos vēl viedokli no garīga cilvēka puses, proti, cilvēks izvēlas precēties un varbūt baznīcā - tas jau ir teicami. Taču tas, vai viņš spēs nodzīvot kopā, nav atkarīgs tikai no viņa paša, bet arī no tā paša Dieva. Saka gan, ka baznīcā slēgtu laulību aizsargā arī pats Dievs. Piemēram, sajūtu, ka otrs partneris ir slikts vai pēkšņu iekāri pret citu partneri arī var ģenerēt "Dieva spēki" (ne tie labie spēki). Protams, ja pats cilvēks zin, kas ir labi un slikti, viņam ir iespēja tam pretoties, taču uz šo klupšanas akmeni paslīd ne viens vien "pussvētais".
Tātad cilvēka atbildība ir vēlēties būt krietnam, labam, izvēlēties par prioritāro savā dzīvē izvirzīt Dieva likumus (bez bez ticības tas ir neiespējami, bet arī ar ticību ne vienmēr iespējami), tomēr tas, vai viņš spēs nodzīvot kā vajag, tas atkarīgs no Dieva. Vēl esmu dzirdējusi, ja cilvēku pārmāc sajūta, ka viņš pēkšņi ir iemīlējies citā (laulības laikā), tā ir kā Dieva svētības zaudēšana jeb viņš ir pazaudējis Dieva labvelību, - izvēlējies viņu kā vāju instrumentu citu notikumu organizēšanai. Bet par sliktiem instrumentiem tiek izvēlēti tikai pietiekami grēcīgas personas.
Un arī mācītājiem līdzekļus dod - jā, cilvēki, bet vispirms jau tas pats Dievs caur cilvēkiem. Ja Dieva acīs mācītājs negūs labvēlību, draudze pietiekami nenoziedos.